Vai LM bērnu grāmatiņu saturs pazudis tulkojumā?

Kas to būtu domājis, ka latviešu sabiedrību tik ļoti satrauks pāris mazu bērnu grāmatiņu izdošana?!

Grāmatiņas „Diena, kad Rūta bija Rihards” un „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” tulkotas no dāņu valodas un izdotas LR Labklājības ministrijas (LM) un Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā (ZMP) sadarbības rezultātā. Gribējāt, kā labāk… , bet izrādās, ka sabiedrība uz šiem mācību materiāliem raugās radikāli savādāk nekā projekta īstenotāji to jelkad varēja iedomāties.

Es patiesi ticu, ka LM pārstāvji neviļus tika maldināti par izdevumu dziļāko jēgu, saņemot vien virspusēju informāciju. Savukārt, ZMP pārstāvji, acīmredzot, izdevumā nespēja saskatīt neko aizdomīgu, kas būtu vērsts pret kristīgajām un ģimenes vērtībām. Vai arī – kaut kas būtu pazudis tulkojumā?

Es šo izdevumu lasīju ar atvērtu sirdi, nemēģinot slimīgi saskatīt tendenciozitāti vai kādu norādi uz homoseksuālisma atspoguļošanu, vai atbalstīšanu. Ar nožēlu konstatēju, ka rakstītais un attainotā situācija grāmatu varoņu dzīvē dod pārlieku daudz interpretācijas iespēju. Var jau sacīt, ka katrs interpretē pēc savas inteliģences vai samaitātības pakāpes, bet lai nu kāds būtu mans prāts, izlasītais mani satrauca.

Projekta autori vēsta, ka „Metodiskais materiāls aicina rotaļu un sarunu veidā atvērt bērniem plašākus apvāršņus, atklājot viņu patiesos talantus un sekmējot bērnu vispusīgu attīstību”. Izklausās skaisti, bet pēc maniem ieskatiem, publiski izplatītais grāmatu raksturojums nesaskan ar grāmatu saturu. Tas vien jau ir mulsinoši.Mums mēģina pasniegt tādu kā „viltoto zaķi”.

Atļaušos apgalvot, ka dāņu sabiedrība man ir pietiekami pazīstama, lai nebrīnītos par šādu, neviennozīmīgi uztveramu, grāmatiņu esamību un to lietošanu mācību procesā Dānijā. Tas ir Dānijā… Šeit ir Latvija! Un ne viss, „ko redzu kaimiņam esam”, arī man ir vajadzīgs.

Manā Latvijā vajag, lai mūsu bērni skaidri apzinās savu identitāti – piederību savai ģimenei, novadam, valstij. Lai ikviens bērns skaidri apzinās sevi kā personību un apzinās savu seksualitāti. Lai tāds sīkums kā viena vai otra apģērba krāsa nespēj viņos radīt šaubas par piederību pie meiteņu vai puiku dzimuma, un patiesībā nedomāju, ka tā mūsu bērnu vidū būtu problēma.

Pat ja tas Eiropas kontekstā ir vecmodīgi, esmu pārliecināta, ka lielākā daļa latviešu tāpat kā es, vēl arvien vēlas redzēt sievišķīgas sievietes un vīrišķīgus vīriešus. Kādēļ gan lai manus bērnus mācītu „atteikties no iesīkstējušiem priekšstatiem par dzimumam piedienīgu uzvedību”?

Grāmatas satura atbalstītāji var apgalvot, ka, neskatoties uz stereotipiem, arī vīriešiem būs dara „sieviešu darbi”, piemēram, mainot bērnam autiņus vai ēdinot mazuli. Protams. Piekrītu. Tomēr, šīs darbības veicot, vīrietim nav jākļūst par sievieti. Viņš to tikpat labi var izdarīt atrodoties savā ierastajā tēva lomā, viņam nav jāvelk rozā kleita, jāsauc sevi par mammu un jāmēģina bērnu likt pie krūts! Kādēļ gan grāmatas varonim Kārlim bija jākļūst par meiteni Karlīnu, lai drīkstētu spēlēties ar lellēm? Viss ir kārtībā arī, ja lomas ģimenē ir sadalītas pilnīgi otrādi, kamēr vien mēs esam par labu paraugu saviem bērniem.

Automašīnu vadīt, tāpat kā apģērbt bērnu var gan sievietes, gan vīrieši nemainoties dzimumu lomām. Dzimumu līdztiesības jautājumos svarīgas ir atšķirīgu dzimumu līdzvērtīgas tiesības, nevis abu dzimumu sapludināšana vienā, kā tas mēģināts attainot grāmatās un arī metodiskā materiāla ieteikumos.

Piekrītu, daudz kas mūsu ikdienas dzīvē un attiecībās ir stereotipu ieskauts, taču ja šis mācību materiāls ietver mērķi izskaust stereotipus, tad jāsaka, tas tik pat lielā mērā var graut arī priekšstatus, piemēram, par to, kas ir labs, kas ir ļauns, kas ir pareizi vai nepareizi.

Lai arī grāmatu teksts konkrēti nemin neko par viendzimuma attiecībām vai homoseksuālismu, lielākā sabiedrības daļa, pretēji LM un ZMP pārstāvjiem, tieši to izlasa starp rindiņām.

Kas mani priecē šī nejaušā skandāla sakarā? – Liela sabiedrības daļa apliecināja sev un atgādināja citiem, ka tradicionālā ģimene ir mūsu vērtība! Paldies grāmatas izdevēju komandai par iespēju.

Manā Latvijā ir vajadzīga sabiedrība ar skaidru izpratni par to, kas ir ģimene, laulība, galvenā sievietes un vīrieša sūtība un uzdevums dzīvē. Tomēr, man ir vajadzīga arī izglītota sabiedrība, kas spēj vienlīdzīgi novērtēt padarīto darbu, sasniegumus, vecāku atbildību par bērniem, neņemot vērā dzimumu.

Sabiedrība gadu gaitā mainās, vīriešu un sieviešu attiecības tāpat. Ja par dzimumu līdztiesību Latvijā līdz šim vispār ir runāts, tad pārāk klusi. Izveidojusies situācija ir lieliska iespēja aizsākt plašas diskusijas sabiedrībā par dzimumu līdztiesību, bet visupirms, pieaugušo nevis bērnudāŗznieku vidū.

Mēs, protams, varam apzināt citu valstu pieredzi dzimumu līdztiesību jomā, taču Latvijā tikai mēs paši nonāksim pie atziņām, kas mums – sievietēm un vīriešiem šajā jomā ir vai nav pieņemams, un tieši ko no tā mēs vēlamies iemācīt saviem bērniem.

Aicinu runāt par sieviešu un vīriešu līdztiesību darba vietās, sabiedriskajā transportā, sporta klubos, mājās pie plīts, ārpus mājas pļaujot zāli, ministrijās, Saeimā un jebkurā citā tam piemērotā vai visnepiemērotākajā vietā.

Aicinu Ķekavas novada PII “Bitīte” vadītāju Inesi Sloku atteikties no pilotprojekta turpināšanas un eksperimentiem ar mūsu bērnu identitātes apziņu, ja vien izdotajiem mācību materiāliem nav pārliecinoša kompetentu ekspertu atbalsta.

Par sabiedrībai izprotamām lomu spēlēm!

Par atbilstošu izglītību katrai vecuma grupai!

 

Izsaki savas domas par šo

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: