Kas notiek?! Lasiet Jāņa Miezīša grāmatu ‘Būt Latvietim’ 2013

· Attīstība, Finanses, Tautsaimniecība, Īpašumi
Autori

Kas notiek Latvijā? Ja Latvijā ir viens valstsvīrs/sieva, tas šādu grāmatu droši vien ir uzrakstījis jau pirms J.Mieziša.
Lai zinātu, kādu grāmatu meklējat vai pērkat, te ir īss citāts:

“… Ekonomikas pamats ir ražošana. Diemžēl, mūsu pasaulē ir radīta tāda ekonomiska sistēma, kam pamatā ir MANIPULĒŠANA AR NAUDU. Ar naudas plūsmu stimulē vai, tieši otrādi, bremzē ražošanas nozaru attīstību. Naudas plūsma nosaka, kurā zemeslodes reģionā sāksies uzplaukums, bet kurā – panīkums.
Naudā uzskaita saražoto un ar naudas palīdzību tirgojas. Naudā mēs vērtējam gan savas vajadzības un iegribas, gan dabai nodarītos postījumus. Mēs aprēķinām cenu visam, sākot no bikšu pogas un beidzot ar kosmisko raķeti. Cik gan vienkārši izrādās kādas rūpnīcas kaitējumu dabai sarēķināt latos un dolāros un tad attiecīgo summu iemaksāt valsts kasē! Par naudu pārdod ne tikai mājas un mašīnas, bet pat valstu teritorijas. Es nešaubos, ja kāds entuziasts vēlēsies, viņš aprēķinās arī to, cik maksā zemeslode. Tikai neticu, ka viņš iespēju dzīvot uz zemes būtu ar mieru mainīt pret lidojumu kosmosā uz šīs naudas kaudzes. Nauda pēc mūsdienu uzskatiem ir visvarenākais un universālākais instruments, ar kuru var paveikt visu. Mīts par naudas visvarenību valda pār pasauli.
Bet naudai nepiemīt tā visvarenība, ko tai piedēvē. Patiesībā tie ir tikai raibi apdrukāti papīriņi. Kādreiz uz cariskās Krievijas naudas zīmēm bija rakstīts, ka šī nauda ir nosegta ar visu valstij piederošo īpašumu. Un tā arī bija. Tolaik jebkurā bankā cara Krievijas banknoti brīvi varēja apmainīt pret zeltu. Bet mūsdienu naudai sen vairs nav reāla seguma. Ne ar valsts īpašumu, ne valstij piederošajām zelta rezervēm. Mūsdienu naudai vērtība ir tikai tik, cik mēs tai uzticamies un to ikdienā lietojam.
Nauda ir maiņas līdzeklis un vērtību mērs. Naudas vērtību nosaka tas, ko par naudu var nopirkt. Ja nauda zaudē uzticību un neviens par šo naudu neko negrib pārdot, naudai nav vērtības.
Bet pagaidām, izmantojot mūsu uzticību, daži cilvēki, cilvēku aprindas izmanto naudu kā ražošanas līdzekli, liekot naudai pelnīt naudu. Šie neražotāji ar viltīgām spekulācijām ir sagrābuši naudas veidā milzīgas bagātības. Un viņiem šķiet, ka tas dod tiesības par savu īpašumu uzskatīt gandrīz vai visu pasauli. Jebkurai savai iegribai šie ļaudis var atļauties izmest kaudzēm naudas. Viņus neinteresē ne zemeslodes resursu saprātīga izmantošana, ne dabas aizsardzība. Viņi uzskata, ka par visu var samaksāt ar savu naudu. Katrs no šiem naudas maisiem grib būt varenākais pasaulē. Un vienīgais šķērslis tam ir citu tādas varenības tīkotāju centieni. Tādēļ viņi slēdz savstarpējas vienošanās, dibina slepenas vai ne tik slepenas apvienības un dala ietekmes sfēras. Tautu intereses un valstu robežas ir šķērslis viņu plāniem tikai tik ilgi, kamēr kāda tauta vai valsts spēj saglabāt savu ekonomisko un politisko neatkarību. Tāpēc ir izdomāti daudzi dažādi paņēmieni, kā tautām un valstīm piederošo neatkarību atņemt.
Viens no tautu ekonomiskās paverdzināšanas veidiem ir tā saucamais BRĪVAIS TIRGUS, ko starptautiskais kapitāls piedāvā kā brīnumlīdzekli ikvienas valsts uzplaukumam un labklājībai. Pirmajā brīdī brīvā tirgus teorija liekas visai vilinoša: brīvā tirdzniecība radīs konkurenci, un ir cerība, ka preču cenas pazemināsies. Konkurenci izturēs tikai tie ražojumi, kas ir lētāki un kvalitatīvāki, – tātad ražotāji ir spiesti iesaistīties savstarpējā sacensībā par labāku un lētāku preču ražošanu. No brīvā tirgus sagaidām, ka tas pats regulēs piedāvājumu atbilstoši pieprasījumam u.t.t.
Diemžēl, tā ir tikai mums iestāstīta teorija. Praksē notiek citādi. Pirmkārt, šis brīvais tirgus nav nemaz tik brīvs, jo lielie uzņēmumi nekonkurē, bet gan, savstarpēji vienojoties, sadala tirgu un diktē savus noteikumus. Tā ir vienkāršāk un lētāk, nekā konkurēt. Otrkārt, brīvā tirgus mērķis ir gūt peļņu, nevis attīstīt ražošanu. Un peļņu var gūt arī, bremzējot ražošanu. Piemēram, ja Latvijā kāds ārzemju uzņēmums nopērk sev radniecīgas nozares uzņēmumu, tas vēl nebūt nenozīmē, ka ārzemju investors šeit attīstīs ražošanu. Varbūt ārzemnieki ir aprēķinājuši, ka izdevīgāk tagad nopirkt šo attīstīties sākušo Latvijas uzņēmumu un pārtraukt tā darbību, nekā nākotnē cīnīties ar to kā konkurentu starptautiskajā tirgū.
Pat jaunāko zinātnes un tehnikas izgudrojumu ieviešana ražošanā brīvā tirgus apstākļos uzņēmumiem ne vienmēr ir izdevīga. Pieņemsim, ka kāds no mums būtu izgudrojis elektrisko spuldzi, kas nekad neizdeg, vai zābakus, kas valkājot nenodilst. Vai tu domā, ka spuldžu un zābaku ražotāji par to priecātos un ražojumu tūlīt ieviestu ražošanā? Nekā tamlīdzīga! Brīvā tirgus apstākļos gan ražotājus, gan tirgotājus interesē, lai mēs pēc iespējas vairāk un biežāk pirktu elektriskās spuldzes un zābakus. Tāpēc šādus izgudrojumus visdrīzāk noliktu tumšā seifā mūžīgai glabāšanai. Tur, kur valda brīvais tirgus, visi tiecas pēc tūlītējas peļņas, jo tad naudu iespējams ātri laist apgrozībā un gūt jaunu peļņu. Projekti, kas atmaksāsies tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, šā tirgus darboņus interesē visai reti. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, ka sabiedrībai šie projekti varbūt ir ārkārtīgi nozīmīgi.
JA VALSTS NEAIZSARGĀ SAVU PILSOŅU INTERESES, bet pilnībā paļaujas uz brīvo tirgu, neizbēgami tiek sagrauta tautsaimniecība un līdz ar to pilnībā likvidēta valsts ekonomiskā neatkarība. Diemžēl, tā notiek arī Latvijā. Lai izputinātu tautsaimniecību, mūsu valstī visu šo laiku pastiprināti iepludina produktus un preces par mākslīgi pazeminātām cenām. Bet tikko kāda ražošanas nozare ir sagrauta, cenas šiem ražojumiem iet augšā. Mums iestāsta, ka mūsu zeme ir mazvērtīga un mūsu saimniekošanas metodes nerentablas. Bet, kad mūsu zemnieki bankrotē, šī it kā mazvērtīgā zeme par dolāru papīrīšiem tiek izpirkta. Ar mūsu pašu rokām šeit nākotnē ārvalstnieki nu jau uz viņiem piederošās zemes varēs celt savas ražotnes, veidot lauku saimniecības vai atpūtas centrus. Un tas viss tiek nosaukts gudros vārdos – par investīcijām mūsu ekonomikā. Pērkami žurnālisti apjūsmo jaunās darba vietas, ko šādas investīcijas mums it kā sagādāšot. Bet īstenībā mēs pamazām kļūstam par vergiem pašu zemē. Viņu vergiem.
Es to saku ne jau tādēļ, lai kritizētu pasaulē pastāvošo kārtību, bet gan lai mēs – latvieši labāk saprastu situāciju, kādā dzīvojam. Tā būtu liela kļūda – ap mums valdošo nepilnību, ļaunuma un netaisnības dēļ ienīst visu pasauli. MĒS DZĪVOJAM TIEŠI TĀDĀ PASAULĒ, KĀDU ESAM PELNĪJUŠI. JA MĒS BŪTU PELNĪJUŠI PARADĪZI, TAD MĒS KĀ RŅĢEĻI DZĪVOTU TUR …
Spriedelēt, ko vajadzētu darīt, lai pārveidotu pasauli, arī ir muļķīgi. Šādus pļāpātājus tautā sauc par pasaules lāpītājiem un viņu tukšās runas veltīgumu ļoti labi raksturo sakāmvārds: “Ja būtu milti, izceptu pankūkas, bet tauku nav.”
Taču par nejēdzībām un netaisnībām ir jārunā. Tās ir jāzina un jāpazīst. Tikai tā mēs spēsim atrast pareizos risinājumus kā iespējami sekmīgāk pārvarēt to ļauno, negatīvo, kas mūs nomāc, sāpina un neļauj dzīvot tā, kā mēs vēlamies. …”

Kas notiek Ķekavas novadā? Tas pats, tikai ķeizariņi ir vēl dziļāki vergi.

Izsaki savas domas par šo

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: