No ‘INVADERU KOLONIĀLISMS: teorētisks apskats’. Lorenco Veračīni, 2011

Autori

(Izlasīsit, un domāsit, ka raksts ir pesimistisks, un Latvija nav kolonizēta. Ak vai, padomājiet vēlreiz. Latviešu un PSRS okupācijas laika radīto pro-Krievijas iedzīvotāju skaitliskā attiecība un spēku samērs, kur liela nozīme Krievijas tiešam un netiešam spiedienam, kā arī globālistu tā sauktajam liberālismam, ir vairāk kā kritisks. Ja ir kāds ‘Latvijas ceļš’, tad tas ir Latvijas invaderu koloniālisma izbeigšanas ceļš, vēlams, cik iespējams cilvēcīgs. Domāju, ka Latvijas invaderiem un viņu pēcnācējiem ir jādod skaidru un pamatotu signālu par izšķiršanās, ja vēlaties gudrāk, bifurkācijas pēdējo pieļaujamo brīdi un jānodrošina palikušās nācijas saliedēšana un uzplauksme. I.L.)


Ne visi migranti ir invaderi, invaderi ir savas politiskās varas uzspiedēji, un invaderu koloniālisms (settler colonialism) nav parasts koloniālisms, jo invaderi vēlas, lai pamattauta izzūd.

 

Dažkārt invaderu koloniālās formas koloniālisma kārtību izmanto, dažkārt to gāž, dažkārt nomaina. Bet, pat ja koloniālisms un invaderu koloniālisms viens otru caurstrāvo un pārklājas, tie paliek atšķirīgi, jo savstarpēji nosaka viens otru.

…”invaderu koloniālisms ir samērā dilumizturīgs pret režīma pārmaiņām” …

18. Invaderu koloniālo formu dekolonizācijas redzējums var būt izaicinājums. Ja invaderu koloniālisms ir divdabīgs gadījums, kur invaders vienlaikus ir gan kolonizēts un kolonizētājs, dekolonizācija prasa vismaz divus dzinuļus – invaderu neatkarīguma dzinuli un pamattautas pašnoteikšanās dzinuli. Vienu pāreju var apjēgt viegli, otrai vēl ir jānāk. Bez tam, ‘dekolonizāciju’ invaderu kontekstā tālāk sarežģī fakts, ka viena (ieceļotāju neatkarīguma) dekolonizācija neizbēgami rada kolonizācijas paātrinājumu otrā galā. Tāpēc konstitucionālu pārkārtojumu norises, kas invaderu nācijā iekļauj pamattautas vēlētājus, ir darījušas nepieciešamu nozīmīgu tradicionālo vēsturisko scenāriju pārskatīšanu un nacionālās un/vai teritoriālās pagātnes plašu jaunu interpretāciju. …
Viena būtiska atšķirība starp koloniālismu un invaderu koloniālismu ir tāda, ka kamēr koloniāli režīmi darbojas sava koloniālā rakstura labā (tas ir, kolonizātora-kolonizētā dalījuma uzturēšanai), invaderu koloniālisms pūlas pilnībā iedibināt visus savus koloniālos faktorus (tas ir, ‘slēgt’ robežas, iznīcināt pamattautas autonomiju, iedibināt savu neatkarīgu valstiskumu utt.). Koloniāla režīma izbeigšanās vienmēr paliek pieejama jēdzieniska iespēja; turpretim invaderu koloniālā režīma izbeigšanās pēc pamattautas pakļaušanas tā galīgas īstenošanās (tas ir, autonomas pamattautas galīga pašapziņas zuduma un prasību izsīkuma un/vai asimilācijas) ceļā paliek neiedomājama. Koloniju scenārijs parasti ir apļveidīgs – tā ir Odiseja, kas sastāv no izceļošanas, kam seko mijiedarbe ar eksotisku apvidu un tautu, un beigās atgriešanās izcelsmes vietā. Turpretim, tā kā invaderi nāk, lai paliktu, ar invaderu koloniālismu saistīts scenārijs atgādina Eneīdu, kur kolonizatori virzās caur notikumu virkni, ko nevar pagriezt atpakaļ. Šī strukturālā atšķirība izteic nepārvaramu aizu starp koloniālismu un invaderu koloniālismu, un tas ietekmē veidu, kādā var apjēgt dekolonizāciju. …
24. Īstenībā Trešajai Pasaulei, kas vērsta uz nācijas veidošanu un ekonomisko attīstību, dekolonizācijas scenārijs pieņemams ir, neatkarīgi no tā, vai tas tiešām īstenojas (tas notiek ļoti reti). Šo postkoloniālisma scenārija veidu var lietot vai nu kā modernu neatkarības un nācijas veidošanas stāstu (tas ir, starp šo stāstu un īstenību kāda saderība ir), vai kā saprotamāku neokoloniālisma un valsts neveiksmes apsūdzību (tas ir, starp šo stāstu un īstenību saderības nav). Katru veidu, ko rada koloniālisma apstākļiem, var priekšstatīt kā ‘progresīvu’ kustību (apļveida scenārijs ļauj virzīties uz priekšu, pat ja atgriežas iepriekšējā vietā). Turpretim invaderu koloniālisma kontekstā atkāpšanos no kolonālās pamattautu beztiesiskošanas prakses var uztvert vien kā ‘atkāpšanos’, kas vēsta par invaderu atteikšanos no sākotnējām pretenzijām (lineārs scenārijs nepieļauj lielas reformu iespējas). Trūkstot skaidri definētam dekolonizācijas momentam, invaderu koloniālais konteksts saglabā viņu kolonizācijas pagātnes politiskos mērķus, ja ne paņēmienus (tas ir, tālāku pamattautas likumu, īpašumu, autonomijas un identitātes izskaušanu un/vai asimilāciju).
25. Vēl mums nav intuitīva/pieņemama invaderu koloniālisma dekolonizācijas un pamattautas/nacionāļu apmierināšanas scenārija. Kad un ja pamattautas kopiena tiek galīgi atzīta, tai atdota piekļuve pamattautas tiesībām, un varbūt saņemta atvainošanās un kāda kompensācija (kas viss ir katra īsta pēcinvaderu/postkoloniālisma līguma sastavdaļas), plaši izplatīts izpratnes paraugs ir varai raksturīgs invaderu/nacionāļu iedibinājumus graujošs modelis.[11] Invaderu koloniālās mentalitātes kontekstā pati pamattautas klātbūtne parasti ir invaderus uzbudinoša; bet pamattautas suverenitāte jo vairāk. Kamēr mums nav derīga invaderu dekolonizācijas scenārija, paradigmatiskam, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modeļa līmenī nākas palikt scenāriju shēmu kopumam, kas pamattautas beztiesīgumu un kolektīvās autonomijas zudumu identificē kā ‘progresu’ (tas ietver dažādi definētu asimilāciju). Kā vērīgi atzīmējis profesors Beins Etvūds (Bain Attwood, kolonialisma vēstures pētnieks: ‘The Making of the Aborigines’ (1989), ‘Rights for Aborigines’ (2003), ‘Telling the Truth About Aboriginal History’ (2005)), invaderu vēsture pēc definīcijas ir pamattautu nomainīšanas vēsture, kur invaderu koloniālās prakses beigas var interpretēt vienīgi kā vēstures beigas (Attwood 1996, 116).
26. Ja invaderu kolonizācija ir galīgs kolonizācijas akts, kur invaderi neparedz atgriešanos, invaderu koloniālisms joprojām stāsta vai nu pilnīgas uzvaras vai pilnīgas neveiksmes stāstu. Invaderu koloniālisma veidu izbeigšana prasa pamattautas apmierināšanas konceptuālos ietvarus un atbalstošus scenārijus, kas vēl ir pilnībā jāizstrādā un jāvirza. Nācijas veidošana iepriekš kolonizēto kontekstā var būt sarežģīta, bet to vismaz var konceptualizēt; īstu pēcinvaderu pāreju īstenošana balto invaderu tautās ir cita lieta (kā jau minēts, multikulturāli pārveidojumi ir bijuši samērā vienkāršāk uzsākami, jo tas neietver invaderu galveno scenāriju izjaukšanu. Multikulturālisms ļauj paplašināt definīciju par to, kuri var pretendēt uz piederību invaderu valstij, kas invaderu koloniālos iedibinājumus atstāj nemainītus). …
SLĒDZIENS
28. Pastāv acīmredzama sakarība, kas saista dekolonizācijas historiogrāfiju un tās stingri definētu tematisko ietvaru ar noslieci nekolonistu pagātni uzsvērt kolonistu kontekstā, lietojot to kā nacionāļu vai pamattautas samierināšanas paņēmienu. Abos gadījumos ir īpaši sarežģīti iztēloties veidu un saturu kā varētu rīkoties ar invaderu koloniālo struktūru dekolonizāciju. Vēl nav dekolonizācijas jēdzienu, kas piederētos invaderu kolonisma kontekstam – kad pievēršamies dekolonizācijai, ārpus redzesloka paliek invaderu koloniālisms; kad invaderu koloniālisms tiek atzīts par īpašu koloniālisma veidu, tad no skaidrojuma redzesloka tiek izgriezta tā dekolonizācija. Novilcinātas un traumatiskas dekolonizācijas modelis, sarežģījumi, kas saistās ar kolonistu varas un struktūru pārveidi un historiogrāfisks strupceļš uzrāda ievērojamu nespēju dekolonizēt invaderu koloniālisma veidus.
29. Bez tam, invaderu izvešana, kā ieskicēts pirmajā šā raksta daļā, rāda ceļus, kā var pievērsties sarunām par invaderu koloniālās vēstures sekām. Tā var darboties kā šoks un veidot politiku, kā noticis, piemēram, Jaunkaledonijas/Kanakijas gadījumā, kur nepieciešamība neatkārtot Alžīrijas šoku noteica Francijas 1970-1980.gadu politiku (galu galā Francijas valdība piekrita sarunām, kas noveda pie 1988.gada Matinjonas vienošanās (Matignon Accords)), jeb kā 2005.gada Israēlas koloniju izvešanas gadījumā no Gazas joslas, kur nacionālā trauma tika tīši izraisīta, lai līdzīgas izvešanas netiktu atkārtotas citur. Citādi, izvešana var darboties kā bieds, kad aicinājumi reformēt invaderu varas politiku tiek sagaidīti ar biedinājumiem par pilnīgu invaderu izvešanu, kas paredzēti manipulācijai ar tautas uztveri. Esam, piemēram, teikuši, ka filma Mabo (Austrālijas telefilma par cīņu par pamattautas tiesībam uz zemi) ir bijusi par priekšpilsētas iekšpagalmu atbrīvošanu.
30. Invaderu koloniālisma dekolonizācija turpina būt “nepadarīta lieta” (Hocking 2005). Varam minēt daudzus invaderu jutīguma organizēšanas gadījumus mūsdienās: Austrālija ir viens no invaderu noteikta konteksta piemēriem, kur pagaidu norises ar postkoloniālu pārkārtojumu mērķi 1990.gadu otrajā pusē ir pamazām apstādinātas un galu galā pagrieztas atpakaļ. Tiešām, tā, ko varētu saprast kā ‘juridisku revolūciju’ attiecībā uz dzimto zemi un suverenitāti, vispārējs izsīkums ir kopīgs attiecībā uz citām invaderu valstīm (tas ir, Austrālija, Kanāda, Aotearoa/Jaunzēlande – šīs problēmas daudz agrāk ir izkritušas no dienas kārtības ASV). Kamēr 1960.gadu dekolonizācijas vilnis uz invaderu koloniālajiem veidojumiem neizdarīja tūlītēju ietekmi, 1980. un 1990.gadu invaderu valstu reformas var arī pagriezties atpakaļ uz bijušo kolonizējošo pagātni. Šī pieredze apliecina stāvokli, kurā dekolonizāciju var iedarbīgi konceptualizēt vienīgi teritorijas dekolonizācijas jēdzienos. Dekolonizācijas attiecības ir izrādījušās daudz grūtākas.

Lorenco Veračīni ir pēcdoktoratūras pētnieks Austrālijas Valsts universitātes Sociālo zinātņu fakultātē (School of Social Sciences at the Australian National University). Rakstījis par Israēlas-Palestīnas konflikta koloniālo raksturu (Israel and Settler Society, Pluto Press, 2006) un pašlaik strādā pie invaderu kolonizācijas formu globālās vēstures. E-pasts: Lorenzo.Veracini@anu.edu.au
http://www.borderlands.net.au/vol6no2_2007/veracini_settler.htm

Izsaki savas domas par šo

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: