“Padarīt SVF par pasaules finansiālas pārvaldības institūciju.” Dominiks Stross-Kāns, 31.07.2013

· Attīstība, Cits, Finanses
Autori

(Man šķiet, ka novadā – ģimenēs, kaimiņos, mikrorajonos, pagastos, partijās, biedrībās, starp novadiem  trūkst provalstisko spēku pleca sajūtas. Varbūt šā visnotaļ lietišķā žīda pārdomas var palīdzēt apjaust pasaules īstenību un ‘uzsist asini’ jeb ‘pozitīvo dusmu‘. Intervijā ir skartas tādas lietas kā politiķu laiku atgriešanās, globalizācija kā karš, Eiropas federācija, pieauguma sabiedrība, ES restarts no nulles, ofšoru neizbēgamība, parādu restrukturizācija, daudzpusīguma politika, Krievijas iesaiste, tehnoloģiju draudi un pasaules vara.)

 

Bijušais Starptautiskā valūtas (monetārā) fonda izpilddirektors Dominiks Stross-Kāns, kurš dēļ skandāla ar apvainojumiem seksuālā uzmācībā zaudējis ne vien amatu, bet arī izredzes izvirzīt savu kandidatūru par Francijas prezidentu, arvien biežāk parādās Krievijā. Vasarā viņš ir pieņēmis piedāvājumu iekļauties Krievijas Tiešo investīciju fonda un Viskrievijas Reģionu attīstības bankas uzraudzības padomēs. Sniedzot interviju ITAR-TASS, Dominiks Stross-Kāns ir stāstījis par savu jauno darbu, cīņu ar krīzi SVF vadītāja amatā un par pasaules ekonomikas izredzēm.

Atgriežas politiķu laiki

– 2008.gada 15.septembrī amerikāņu banka Lehman Brothers Holdings Inc. paziņoja par bankrotu, kas aizsāka finanšu krīzi. Vai atceraties to dienu?

– Kad man šo jaunumu pavēstīja, es biju apspriedē Saūda Arābijā. Jums ir taisnība, ka bankas Lehman Brothers bankrots kļuva par izšķirošu brīdi. Bet ekonomikas krīze sākās agrāk. Hipotēku krīzes sākums ir 2007.gada beigās un visā 2008.gada pirmajā pusgadā. Tajā brīdī daudzi, tostarp ASV, to uzskatīja par pārejošu parādību, ka nekustamo īpašumu tirgus atjaunosies, ka stāvoklis nemaz nav tik slikts. Citiem, tostarp man, maniem kolēģiem SVF tajā brīdī šķita, ka gaidāma apjomīga finanšu krīze, par kuru pasaule uzzināja pēc bankas Lehman Brothers bankrota. Bet šis bankrots nebija krīzes sākums. Tā sākās daudz agrāk, un tās saknes ir reālās ekonomikas krīzē. Manuprāt, galvenā problēma ir, ka rietumu ekonomikas arvien mazāk un mazāk efektīvi tika galā ar konkurenci no straujas attīstības valstu puses, tām nācās cīnīties arvien smagāk un smagāk, kas ir pavisam dabiski, jo arī pārējām valstīm ir jāattīstās. Un lai izvairītos no grūtībām, ko izraisīja jaunu lielu ekonomiku (Krievijas, Ķīnas, Brazīlijas, Indijas un citu) izvirzīšanās priekšplānā, tās sāka aizņēmumu uzkrāšanas sacensības. Tā krīze, kas izvērsās hipotēku aizdevumu sektorā, varēja notikt jebkurā citā obligāciju tirgus sektorā. Pati parādu problēma radās no tā, ka attīstītajām valstīm sacensībā ar dinamiskas attīstības ekonomikām nācās pārskatīt savas likmes.

Pašu parāda problēmu, kas tad parādījās, radīja attīstīto valstu nepieciešamība apšaubīt cīņu ar straujas attīstības ekonomikām, kas tām šķita pārāk grūta. Tādējādi Lehman Brothers bankrots ir viens no notikumiem, dzirkstele, no kuras visa pasaule apjēdza krīzes sarežģītību, bet tās saknes ir daudz dziļākas.

– Pēdējos piecos gados bezdarbnieku skaits pasaulē ir palielinājies vēl vairāk un šogad sasniedza 202 miljonus cilvēku. Vai krīze ir kļuvusi par Pandoras lādi?

– Daļēji tāds stāvoklis izveidojās krīzes dēļ. Bet nevajag visās lietās vainot tikai to. Atbildīgi ir vadītāji, un es tajā laikā biju viens no viņiem un atbildu par savu rīcību. Vadītāji nespēja veikt vajadzīgos pasākumus, kas ļautu izvairīties no bezdarba. Pirmais mēģinājums tika uzsākts 2008.g. beigās un 2009.g. sākumā, kad ‘divdesmitnieka’ valstis pēc SVF ierosinājuma uzstādīja ekonomikas ievirzīšanas izaugsmes atsākšanā problēmu. Un tas bija nepieciešams. Domāju, ka šo pasākumu dēļ mums izdevās neļaut krīzei sasniegt 1929.gada sabrukuma apmērus, jo, ja būtu noticis tā, tad šodien bezdarba līmenis ievērojami pārsniegtu 200 miljonus cilvēku. Starptautiskie līderi uzņēmās pareizus soļus, jo viņi ārkārtīgi bažījās par to, kas var notikt; visi darbojās kopīgi. Visi darbojās kopā, jo bailes ir vislabākais padomdevējs stāvoklī, kad jāaizmirst par savu partiju un jāspēlē unisonā. Ar 2010.gadu ekonomiskais stāvoklis nedaudz uzlabojās, un tāda saskaņotība beidzās. Katrs atgriezās pie iekšējo, nacionālo problēmu risināšanas. Šādu stāvokli pasaulē radīja saskaņotības trūkums kopš 2010.g. sākuma, 2011.gadā un kas turpinās vēl šodien, vismaz attīstītajās valstīs: ekonomikas pieaugums pavājinājās. ASV pieauguma rādītāji nav nemaz tik zemi, bet tie varēja būt daudz augstāki. Eiropā tie ir zemi, praktiski nulle. Visās pārējās valstīs pieauguma rādītāji ir zemāki kā iepriekš. Protams, ka tas ved pie masu bezdarba, kas kļūst arvien nepanesamāks. Bet aiz tā slēpjas nevienlīdzība un nabadzība, kas mērāms ne tikai ar bezdarbu, bet arī ar daudziem citiem faktoriem. Un pats par sevi, tie nopietni apdraud visas planētas labklājību.

– Eiropu krīze skārusi daudz vairāk kā citus pasaules reģionus. Bet vai Eiropas līderi dara visu vajadzīgo cīņai ar to? Vai, piemēram, Francijas un Vācijas līderiem ir kopīgs redzējums?

– Krīze Eiropu skārusi stiprāk tāpēc, ka tā nespēj īstenot kopīgu politiku. Eiropas uzbūves vājums, uz kuru daudzi ir norādījuši jau pietiekami sen, nebija īpaši manāms mierīgos apstākļos, bet likstu posmā izpaudās uzreiz. Eiropas līderus satrauc viņu pašu atkalievēlēšana, nacionālās problēmas. Un man šķiet, ka dēļ nepietiekami plaša globalizācijas redzējuma Eiropas līderi nespēja sagatavoties, lai pretotos krīzei. Zināt, no mana viedokļa globalizācija ir karš. Tā ir ekonomiku opozīcija, starp kurām ir pastāvējušas attiecības, darījumi, bet ne lielos apmēros. Ekonomika pamatā ir attīstījusies uz iekšējā tirgus rēķina. Globalizācijas dēļ visas pasaules valstis šodien ir kļuvušas par konkurentiem. Bet varbūt arī par karojošām pusēm. Un uz to ir jābūt gataviem, bet eiropieši nespēj veikt to, kas ir pa spēkam lielvalstīm. Sagatavoties, protams, var ASV, bet savās interesēs, Ķīna – savās interesēs. Arī Krievija – savās interesēs. ES to nespēj izdarīt dēļ tās dalībvalstu politikas nepietiekamas saskaņotības. Eiropai ir pienācis laiks jaunam pacēlumam. Ja tāds pacēlums nenotiks, tad pēc divdesmit gadiem Eiropai pasaules arēnā nebūs svara. Un tā kā esmu ļoti dziļi saistīts ar Eiropu, tās kultūru, tad ik dienas pievēršu uzmanību tam kā dažādas viltības, lokālas politiskas kombinācijas traucē Eiropai iet uz priekšu. Eiropas pacēlums ietver divus aspektus: pirmkārt, ekonomiskās atjaunotnes nepieciešamību, otrkārt, atjaunotnes nepieciešamību caur paaudžu nomaiņu.

– Vai sakrīt uzskati galvenajos jautājumos? Piemēram, vienotas valūtas nākotnes vai banku savienības jautājumā?

– Jā, uzskatu sakritība ir. Protams, kas attiecas uz vienotas valūtas pastāvēšanu, tad šī lieta starp eirozonas valstīm strīdus neizraisa. Minējāt banku savienību. Zonas ar vienotu valūtu funkcionēšanai tā ir absolūti nepieciešama. Eiropiešiem vajadzēja laiku, lai to apjēgtu, bet galu galā viņi ar šo domu samierinājās.

Vairāku Eiropas Padomes sēžu gaitā valstu un valdību vadītāji pieņēma lēmumu izveidot banku savienību. Bet vērtība ir nevis skaļiem lēmumiem, bet tam, kas pēc tiem seko. Un īstenošana aizkavējās, sākās taisnošanās. Jā, laiks ir vajadzīgs. Jā, speciālisti ir vajadzīgi. Jā ir jāorganizē… Bet īstenība ir vienmuļāka.

Banku savienības izveidošana ir problēma no politiskā viedokļa. Tas ir, Francijas, Vācijas un citu valstu bankas būs jāpārbauda federālām uzraudzības institūcijām. Un neesmu pārliecināts, ka visām Eiropas valstīm, īpaši lielākajām, patiks, ka to banku sistēmas, kas nereti ir daudz nopietnāk slimas kā tiek domāts, pārbauda federālas uzraudzības institūcijas. No vienas puses, pastāv ekonomikas teorija un banku savienības nepieciešamība zonā ar vienotu valūtu. No otras puses, tiek izdarīti politiski paziņojumi: mēs ieviesīsim, mēs ieviesīsim, mēs izdarīsim. No trešās puses, pastāv īstenība, kas diemžēl ir tāla no tā, kas jāīsteno.

Par šo problēmu runāju daudz, bet tā ir viens no Eiropas zemā ekonomikas pieauguma cēloņiem. Banku sistēma joprojām ir slima un nespēlē tai pienācīgo lomu. Ja tā savu lomu nepilda, tad tā ir cēlonis, protams, ne vienīgais tam, ka nav ekonomikas pieauguma. Kāpēc es apgalvoju, ka ekonomikas pieaugums Eiropā neatjaunosies daudzus gadus ilgi? Rādītāji var būt kaut cik zemāki, kaut cik augstāki, bet no struktūras viedokļa spēcīgs ekonomikas pieaugums Eiropā 3% apmērā, kāds praktiski sakrīt ar iespējamo, nav sagaidāms ilgus gadus, un tātad nākošos gadus pavadīs milzīgas grūtības, bezdarbs, sociālas likstas. Aiz sociālām likstām slēpjas draudi demokrātijai. Mēs taču zinām, kā tas ir… Bet atgriezīsimies pie šā jautājuma vēlāk, nesākšu apsteigt jūsu jautājumus. Patreiz ir redzams, ka sociālo apstākļu pasliktināšanās noved pie demokrātijas sagrāves un paaugstina galējību risku, kas pašlaik ir pamanāms daudzās Eiropas valstīs.

– Tas ir, var teikt, ka mēs novērojam nevis ekonomisku, bet politisku vai sociālu krīzi?

– Es teiktu mazliet citādi. Runa ir par fundamentālu ekonomisko krīzi, kas visstiprāk atspoguļojas finanšu krīzē un rada politisku krīzi, tāpēc arī krīzes risinājumam jābūt politiskam. Es neticu paziņojumiem, kādus bieži var dzirdēt pēdējos gados. Daudzi runā, ka šodien lēmumus pieņem tirgi, lielie uzņēmumi. Sak, politiķiem vairs nav ietekmes, mēs neko nevaram padarīt. Tam es nepavisam neticu. Gluži otrādi, esmu pārliecināts, ka tiem lēmumiem, kādi jāpieņem tagad, īpaši Eiropā, bet nedaudz variēti arī starptautiskā mērogā, ir jābūt fundamentāliem politiskiem lēmumiem. Atgriežas politiķu laiki. Politika tuvākajos desmit vai piecpadsmit gados nedz izgaros, nedz pazudīs. Ir sagaidāma politikas atdzimšana, ja vien politiķi būs spējīgi pieņemt nepieciešamos lēmumus.

– Eiropa paplašinās un līdz ar to pieaug ierēdņu skaits dažādās ES institūcijās. Miljoniem eiro tiek ieguldīti birokrātiskajā aparātā. Varbūt problēma ir tur?

– Nav vērts pārspīlēt. Negribu šeit Sankt-Pēterburgā teikt runu par pāraugušo birokrātiju. Pašlaik Briselē ir mazāk ierēdņu kā Parīzes mērijā. Un tāpēc birokrātiskie izdevumi nav nemaz tik lieli. Tomēr zaudējumi no birokrātijas tajā ziņā, ka tā traucē normālu politiķu darbību – jā, tam ir liela ietekme. Taisnība, ka Eiropas institūciju nepilnvērtīgums noved pie tā, ka pat tad, kad politiskie lēmumi ir pieņemti, tie nestājas spēkā atbilstošos termiņos. Bet runa nav tieši par birokrātijas finansiālajām izmaksām.

Eiropas būvēšana jāsāk no nulles

– Vai ofšoru zonas ietekmē parādus, finanšu deficītu?

 – Ofšoru zonas ietekmē visu pasaules finanšu sistēmu. Tās ir finanšu sistēmas vēža šūnas. Kā zināt, nesen tapa skaidrs, ka lieluzņēmumi, tostarp amerikāņu, atrod veidus kā izvairīties no nodokļu maksāšanas. Starp citu, ja izmanto ofšoru zonas, tādi paņēmieni ir absolūti likumīgi. Bet visiem ir skaidrs, ka kaut kas te nav kārtībā. Nav vērts būt naiviem. Ofšoru zonas izmanto ne tikai bagāti cilvēki, uzņēmumi un finanšu sistēma. Ofšoru zonas ir izdevīgas valstīm. Un tieši tāpēc ofšori līdz šim pastāv. Paziņojumi, ka mēs pieteiksim karu ofšoru zonām, ir brīnišķīgi. Bet īstenība ir tāda, ka ofšoru zonas izmanto daudzas valstis.

Sniegšu divus piemērus. Līdz šim brīdim pastāv daudz valsts uzņēmumu. To pārvaldība ar līdzdalību valsts uzņēmumos tiek veikta centralizēti ministrijās. Bet centralizācijas ietvaros ministrijas tiecas rīkoties tā, lai uzņēmumi pelnītu iespējami vairāk naudas. Un ja arī ir jālieto likumīgi nodokļu noteikumi, kas ir amorāli no veselā saprāta viedokļa, uzņēmumiem ļauj to darīt. Bet ja valsts ļauj tiem tā darīt, tas nozīmē, ka tā pati izmanto ofšoru zonas.

Otrs piemērs, kas man šķiet satriecošāks. Visā pasaulē tiek veiktas operācijas, kuras pēc sava rakstura nav pilnībā pilsoniskas, demokrātiskas, militāras. Tādas operācijas tiek veiktas paralēli. Un šādam nolūkam pastāv atbilstošas struktūras. Izspiedzes dienesti ir visās pasaules valstīs. Un to darbība ir tā vai citādi jāfinansē. Visbiežāk to finansēšana ne pilnībā iet caur budžetu un ne pilnībā atspoguļojas valsts banku kontos. Noteiktu lomu tur spēlē ofšoru zonas. Es ļoti uzmanīgi un ar baudu klausos Astoņnieka vai Divdesmitnieka valstu vadītāju paziņojumus: «Mēs pieteiksim karu ofšoriem». Man ir palikuši atmiņā viena Francijas prezidenta vārdi, kurš pirms vairākiem gadiem paziņoja: «Ofšoriem ir beigas. Mēs esam nolēmuši». Īstenībā nekas vai praktiski nekas nav noticis. Ekonomikas, ofšoru zonu problēmas ir ne jau tehnisku līdzekļu neesamībā, bet gan politiskās gribas trūkumā tikt galā ar šo problēmu.

– Bet gadījums ar internetveikalu ‘Amazon’?..

– Jā, kompānijas ‘Amazon’ lieta tieši piederas pie piemēriem, par kuriem tikko runāju, minot uzņēmumus ar milzu peļņu, kas pats par sevi ir labi.

– Trīs miljoni nodokļos pie 4 miljardu peļņas.

– Tieši tā, un pie tam viss ir likumīgi, runa nav par noziedzīgu grupējumu, viss ir likuma ietvaros. Bet nepareizi ir tieši tas, ka tādas darbības ir likumīgas. Šī kompānija ir atradusi paņēmienu, kā nemaksāt nodokļus ASV. Jums taisnība, un jūs esat snieguši lielisku piemēru.

– Krīze Kiprā, pirms tam Grieķijā, kā to var raksturot? Vai tā ir tendence?

– Tas ir garš stāsts. No mana viedokļa atrisināt krīzi Grieķijā varēja efektīvāk. Kad Grieķijā izraisījās krīze, es vadīju SVF. Mēs paši SVF pieļāvām dažas kļūdas. Bet ļoti drīz sapratām, ka mūsu izvēlētais risinājums nebūs auglīgs. Kas attiecas uz mani, es ilgstoši iestājos par to, ka Grieķijas parāda restrukturizācija ir absolūti nepieciešama.

Uz Grieķiju ir tikai 2% no eirozonas iekšzemes kopprodukta. Un Grieķijas kopējais parāds šās zonas mērogos nav nemaz tik liels. Bet, problēmas risinājumu pastāvīgi atliekot un aizvietojot ar nepietiekamiem starprisinājumiem, kopējās izmaksas pieauga.

Kā jau vienmēr, ja neveiksmi atzīst uzreiz, ar to var tikt galā vieglāk. Bet Eiropas valstis un politiskie līderi savas sakāves nekad uzreiz neatzīst, jo tas negatīvi ietekmē politisko reputāciju. Un mēs vienmēr cenšamies problēmu atlikt. Pēc tam mēs, no vienas puses, maksājam vairāk, no otras puses, atstājam Grieķijas tautu manuprāt absolūti nepieņemamā situācijā. Vissliktākais ir, ka mēs nemācamies.

Pēc tam sākās krīze Kiprā, kuras cēloņi bija citi un pavisam citā mērogā, jo Kipra ir daudz mazāka par Grieķiju. Pat Grieķija salīdzinājumā ar eirozonu nav visai liela. Bet Kipra ir pavisam sīka. Un neraugoties uz to, pieņemtais lēmums, manuprāt, bija katastrofāli neveiksmīgs. Lieta tāda, ka tas tiešā veidā uzspridzināja banku sistēmas pamatus – noguldītāja pārliecību, ka bankai uzticētie līdzekļi pie viņa atgriezīsies. Šo pamatlikumu pametot apšaubīšanai, mēs ļāvām radīt banku sistēmas destabilizācijas potenciālo perēkli. Laimīgā kārtā destabilizācija vēl nav sākusies, un es ceru, ka nekad nesāksies. Bet mēs ielikām pamatu nopietnai destabilizācijai. Un vienlaikus nožņaudzām Kipras ekonomiku. Kā Kipras uzņēmumi var turpināt darbību, ja to finanses bija pilnīgi bloķētas? Tomēr tajā pat laikā tika iedarbināti dažādi aizsardzības mehānismi – jā, ar Kipras krīzi vajag cīnīties, jo tur satek līdzekļi no dažādām valstīm, arī Krievijas, kurus mēs nevaram kontrolēt utt.

Īstenība ir tāda, ka mēs nevēlamies izvēlēties vieglu problēmu, piemēram Kipras, risinājuma ceļu. Eiropieši nekad negrib atzīt sakāvi, pat ja sakāve īstenībā ir kā uz delnas. Tieši tāpēc es teicu, ka ir nepieciešams ekonomiku atjaunināt. Jo tas viss balstās uz vecajām Eiropas idejām. Uz vienotas Eiropas idejām, kas tika izvirzītas 50 vai 20 gadus atpakaļ. Pats esmu turējies pie šīm idejām pēdējos divdesmit gadus. Pie idejām, ka Eiropa tiks radīta ar dalībvalstu labiem nodomiem. Globalizācija, kas ir karš, parādīja, ka stāvoklis ir daudz sarežģītāks, ka Eiropai vajadzēja gatavoties konkurencei, tirgus strīdiem, sarežģītām ekonomiskām sadursmēm. Ka vairs nedrīkst sapņot par kaut kādu federālismu bez nosaukuma, pret kuru turklāt šodien nostājas iedzīvotāji. Tagad ir nepieciešams atjaunināt Eiropas uzbūves ideju. Ne tikai tāpēc, ka tāda lietu gaita mums patīk no vēsturiskā redzes viedokļa. Bez tā eiropieši vienkārši neizdzīvos. Bet šie pasākumi, kurus cenšas ieviest šodien, Eiropai izdzīvot neļaus, tie ir drīzāk vērsti uz Eiropas vecās politikas turpināšanu. Tagad ir jāsāk būvēt Eiropu no nulles. Pašlaik tā vēl pilnībā nav atjauninājusies.

– Kādu risinājumu varat piedāvāt?

– Tas ir mērķis, ne risinājums. Kipras krīzes risinājums? Kipras krīzi var atrisināt ļoti vienkārši. Kipras ekonomikas iekšzemes kopprodukts ir mazāk par 20 miljoniem eiro, tāpēc vajadzēja ļaut bankām sākt no sākuma. Protams vajadzēja atrisināt visus strīdīgos gadījumus. Es nekādā ziņā neuzskatu, ka kādām mahinācijām jāpaliek ārpus kontroles. Vajadzēja izveidot mehānismu, kas ļautu Kipras ekonomikai atdzimt. Nebija vērts, pretēji, ieviest mehānismu, kas sodīja Kipras noguldītājus un bloķēja Kipras ekonomikas atjaunināšanu. Ekonomiku žņaugt nav vērts nekad.

Krievijai un Eiropai ir izdevīgi iedibināt līdzsvaru attiecībās ar Ķīnu

– Ko jūs varat teikt par sarunām starp ASV un Eiropu?

– Vēl viens labs piemērs. Labs tās situācijas, kas patreiz izveidojusies, piemērs.

– Vai var teikt, ka šīs ir sarunas starp tiešām līdzvērtīgiem partneriem?

– Savienotajām Valstīm līdzīgo nav. Tāpēc šīs sarunas nevar būt sarunas starp līdzvērtīgiem partneriem. Zināmas intereses pastāvēšanu sarunās starp nevienlīdzīgiem partneriem principā var pieņemt. Problēma ir mērķos. Oficiālais mērķis ir tirdzniecības apgrozījuma palielināšana, brīvāku tirdzniecības apstākļu radīšana.

Jebkurš ekonomists un es pats pirmais teiks, ka tirdzniecība ir laba lieta. Tomēr labums no tirdzniecības paplašināšanas būs vislielākais, kad partneru ekonomika ir savu iespēju virsotnē. Kāpēc? Tāpēc, ka jaunais pieprasījums, ko izraisa tirdzniecības apgrozījuma pieaugums, prasa atteikties no mazāk produktīvu ekonomikas sektoru attīstīšanas, lai resursus ieguldītu ekonomikas produktīvākos sektoros jaunā pieprasījuma apmierināšanai. Kas savukārt ved uz ekonomikas modernizāciju.

Kad ekonomika iespēju virsotnē neatrodas, kā tas ir pašlaik Eiropā, pieauguma un darba vietu radīšanas priekšrocības ir mazāk uzskatāmas. Pieņemsim, ka priekšrocības tomēr ir. Problēma ir, ka priekšrocības nav iztirzājuma centrā.

Galvenā sarunu tēma ir, ka ASV jau ir noslēgušas pirmo līgumu, Līgumu par Klusā okeāna reģionu ar visām reģiona valstīm, izņemot Ķīnu, – ar ASV draugiem, kuri beidzot ir piekrituši reģionā izveidot brīvās tirdzniecības zonu. Tagad ASV pūlas izveidot ‘apakšžokli’, tiecoties parakstīt līgumu ar Eiropu, kura mērķis ne tuvu nav tirdzniecības nosacījumu atvieglināšana. Pašlaik jau ir palicis maz muitas nodevu. ASV vēlas kopīgi ar Eiropu izstrādāt normas. Tehniskās, ekoloģiskās, sociālās normas, un ir skaidrs, ka pēc savu normu izstrādes ASV šajā spēlē sāks izdalīt kārtis.

Kad es runāju par ‘apakšžokli’ papildus Klusā okeāna ‘žoklim’, kā jūs domājat, kas šajā slazdā atrodas starp žokļiem? Šajās lamatās iekrīt vēsturiskais un visnozīmīgākais pretinieks, ASV uzskatā, Ķīna. Visa šī ASV operācija ir, lai divos divpusīgu sarunu raundos no vienas puses ar Klusā okeāna reģionu, bet no otras puses ar Eiropu, pabeigtu to, kas amerikāņiem nav izdevies daudzpusīgās sarunās. Daudzpusīgās sarunās taču izteikties var visi dalībnieki. ASV vēlas atkāpties no daudzpusīguma un noslēgt iespējami daudz divpusīgu vienošanos. Divpusīga vienošanās ar Eiropu ir megavienošanās, kas ļaus sasiet rokas amerikāņu uzskatā galvenajam pretiniekam – Ķīnai, tā vietā lai izvēlētos visiem izdevīgu stratēģiju, kāda tiktu noslēgta starp ASV, Eiropu un lielām straujas attīstības valstīm, tas ir, Ķīnu, Indiju, Brazīliju, Krieviju. Bet tādu stratēģiju ASV nav izvēlējušās. Runa ir par Eiropai ļoti sarežģītu līgumu, un naivi būtu domāt, ka tas ir vērsts vien uz vēl palikušo muitas nodevu problēmas atrisinājumu.

– Kā jūs varētu vērtēt Ķīnas un ASV ekonomisko divcīņu?

 – Jūs pareizi jautājumu formulējāt šādā veidā. Tomēr man šāds formulējums nepatīk. Jūs pareizi uzdevāt jautājumu šādā veidā, jo gan Ķīna, gan lielākā mērā ASV esošo situāciju aplūko kā dueli starp divām valstīm. Bet man šāds jautājuma uzstādījums nepatīk, jo uz zemeslodes bez Ķīnas un ASV ir citas valstis. Un to iedzīvotājiem ir tiesības izteikt savas domas par nākotni un par to, kā pamazām dziest globalizācija. Jau minēju, ka tās vienošanās, ko tiecas parakstīt ASV, daudzpusīgumu nogalina.

Es esmu dedzīgs daudzpusīguma politikas aizstāvis. Pirms vairākiem gadiem es piekritu vadīt Starptautisko valūtas fondu tāpēc, ka tā ir visnozīmīgākā daudzpusīgā organizācija ekonomikas jomā. Es ticu daudzpusīgumam, sarunām starp visām ieinteresētajām pusēm, kas nevar vienmēr būt vieglas, dažkārt ir konfliktējošas. Es nevēlos, lai pasaule būtu ieslēgta divpusīgu attiecību un konfliktu loģikā. Un tāds viedoklis, it kā pasaules nākotni nosaka attiecības starp Ķīnu un ASV, man nepatīk.

Atgriezīšos pie atbildes uz jūsu jautājumu. Man šķiet, ka ASV ir apjēgušas Ķīnas ekonomiskās attīstības jaudu. Tās ir sapratušas, ka nav iespējams turpināt to pašu politiku kā pirms dažiem gadiem – Ķīnu uzskatīt par biezi apdzīvotu valsti ar augstiem ekonomikas pieauguma rādītājiem, bet bez spēcīgas politiskās ietekmes. Uzskatu, ka ASV tāpat kā visas pārējās pasaules valstis ir apjēgušas, ka Ķīna nākošajos gados un desmitgadēs spēlēs nozīmīgu lomu.

To apzinās arī ķīnieši, bet netiecas to ieviest dzīvē, uzņemties atbildību starptautiskā arēnā, jo viņiem ir daudz iekšēju problēmu. Milzīgs daudzums problēmu ekonomikas pieauguma, vides piesārņojuma, nevienlīdzības, finanšu sistēmas, iedzīvotāju migrācijas un iedzīvotāju aizplūšanas no laukiem uz pilsētām ziņā. Varu turpināt, saraksts ir milzīgs. Un pašlaik milzīgs izaicinājums ir stāties pie Ķīnas stūres un atturēties no pretenzijām paplašināt savu kundzību. Kopumā ķīnieši (domāju, ka tāda politika labi saskan ar konfūciānismu) negatavojas paplašināt savas ietekmes jomu, bet apzinās savu varu. Bet tās ir dažādas lietas.

Pašlaik, manuprāt, jauns faktors ir, ka ir izdevies sasniegt kaut kādu savstarpēju saprašanos, cieņu starp ASV un Ķīnu. Un tieši tāpēc ASV nerīkojas pieri pret pieri un mēģina šo problēmu apiet. Jau pieminējām tirdzniecības attiecības. ASV uzbrūk Ķīnai ne tādā veidā kā pirms dažiem gadiem. Viņi vairs netaurē par juaņa devalvāciju, kas ved uz nevienlīdzīgiem tirgus nosacījumiem utt. Lai gan tādi izteikumi vēl ir dzirdami, tie ir atkāpušies otrajā plānā. Runas un rīcība pašlaik skar pavisam ko citu. Precīzāk – mēģinājumus Ķīnu ielenkt. Un tieši tāpēc Krievijai un Eiropai ir izdevīgi, lai attiecībās ar Ķīnu iedibinātos līdzsvars. Tādas attiecības ļautu saskaņotāk, kopīgi pretoties Amerikas augošajai varai, nevis vienkārši būt ASV un Ķīnas opozīcijas lieciniekiem.

Snoudena lieta – nākošo gadu tendence

– Eiropā atskan balsis, ka pēc skandāla ar programmu ‘Prizma’ skandāliem saistībā ar noklausīšanos jānoved pie sarunu pārtraukšanas…

– Jā, tā ir ļoti sarežģīta lieta. No vienas puses, es saprotu daudzu amerikāņu reakciju, kuri uzskata, ka ASV pilsonim, kuram ir piekļuve valsts lietām, kurš strādā valsts aģentūrā un ir solījis nepubliskot slepenas ziņas, nav jāpārkāpj savas dotās saistības. Ir tāds jēdziens – patriotisms. Vienlaikus, no otras puses, es jūtu, ka pašlaik pasaulē, kurā dzīvojam, pastāv nepieciešamība pilsoņiem sacelt trauksmi. Īpaši, kad jaunu tehnoloģiju un jaunu sakaru un izsekošanas veidu dēļ risks kļūdīties kļūst ļoti augsts. Pašlaik runa ir par šo divu tendenču līdzsvaru.

Šajā konkrētajā gadījumā tika pieļauta nopietna kļūda, jo ar cīņu pret terorismu var attaisnot dažkārt skarbu rīcību – mazākais, izlēmīgu, – bet šeit nav darīšana ar cīņu pret terorismu. Jo, spriežot no tā, ko esmu dzirdējis (man nav kāda īpaša informācija), iespējams, ASV ir noklausījušās Eiropas valstu un varbūt arī Krievijas vēstniecības.

Šeit mēs sastopamies ar pilnīgi citu problēmu. Tas ir, mums no vienas puses ir ASV pilsonis, kura galvenā cilvēciskā vērtība ir brīvība, un no otras puses ir valstis, kas uzskata, ka darbības, ko satur viņa atklātā informācija, pārkāpj pieļaujamā robežas. Mēs esam skāruši pašu tēmas būtību, kas pašlaik ir neparasti aktuāla, jo atspoguļo nākošo gadu tendences, kad tehnoloģijām, informācijas tehnoloģijām un informācijas meklēšanas tehnoloģijām būs nozīmīgāka loma kā iepriekš.

– Kāpēc Edvardan Snoudenam tika atteikts politiskais patvērums Vecajā Pasaulē? Vai tas saistās ar bailēm sabojāt attiecības ar ASV? Varbūt viņi vienkārši baidās?

– Domāju, ka jūsu interpretācija ir reālistiska. Bet no otras puses ir taisnīgi, ka jūsu valstij tāpat kā manējai, ir jāievēro starptautisko tiesību normas. Tāpēc šajā jautājumā ir jānodala tas, kas attiecas uz starptautiskajām tiesībām, no minētās interpretācijas: “negrib, sak, bojāt attiecības”. Bet galvenā tēma nav Snoudena kunga liktenis – notikumu centrā ir tā politika, kuru viņš ir atsedzis, un mēs uzzināsim, vai tā ir taisnība vai nav. Nevēlos apsteigt notikumus, bet ja viss apstiprināsies, tad tādas darbības ir absolūti nepieņemamas.

– Ja jau esam sākusi runāt par ASV, nevaru neuzdot šādu jautājumu: jūs Ņujorkā tikāt aizturēts kā noziedznieks; kādas sajūtas jums bija aizturēšanas brīdī? Vai tāpēc daudzi cilvēki nevēlējās jūs redzēt kā Francijas prezidentu?

 – Ja jūsu jautājuma būtība ir, vai daudzi cilvēki nevēlējās mani redzēt kā Francijas prezidentu, atbilde ir – jā, daudzi. Tiesa gan, man personīgi šķita, ka to, kuri negribēja mani redzēt kā Francijas prezidentu, bija mazāk kā to, kuri gribēja. Bet to mēs vairs nekad neuzzināsim. Īstenībā pats esmu pieļāvis vairākas kļūdas un tās atzīstu. Tas kā izvērsās notikumi, norobežoja mani no piedalīšanās Francijas prezidenta vēlēšanās. Bet man tās ir aizgājušu dienu problēmas. Pašlaik es darbojos kā daudzu valstu valdību un lieluzņēmumu padomnieks visās pasaules malās: Krievijā, Āfrikā, Latīņamerikā. Esmu pūlējies iespējami labāk pildīt savu lomu un sniegt vispiemērotākos padomus. Politika man ir palikusi pagātnē.

Krievijai ir nepieciešama ekonomikas internacionalizācija

– Jūs esat kļuvis par divu Krievijas kompāniju uzraudzības padomju locekli. Kādi jums būs uzdevumi?

– Uzskatu, ka Krievijas ekonomikai ārkārtīgi nepieciešama ir internacionalizācija. Un tas ļoti labi saskan ar to, ko tikko runāju: eiropiešiem ir vajadzīgi ciešāki sakari ar Krieviju, nekā tas ir patlaban. Dažkārt tādas attiecības var būt sarežģītas, konfliktējošas. Bet ciešākas attiecības ir nepieciešamas. Piemēram, Krievija ārkārtīgi maz investē Francijā. Eiropas investīciju apjomi Krievijā arī nav lieli. Abām pusēm jāinvestē daudz vairāk. Tā ka man šķiet, ka Krievijas kompānijas – Krievijas Tiešo investīciju fonds, kura uzraudzības padomes loceklis esmu, kā arī Viskrievijas Reģionu attīstības banka, kas pakļauta Rosņeftj, – ir uzņēmušās uzdevumu iegūt plašāku visu pasaules tirgu redzējumu. Šo uzņēmumu vadītāji ir nolēmuši, ka manas zināšanas šīm kompānijām noderēs, un man šāds darbs ir piemērots, jo uzskatu, ka visiem ekonomiskajiem spēkiem ir jādarbojas kopīgi. Tāda ir mana pieredze no cīņas ar 2008., 2009., 2010.gadu ekonomisko krīzi. Mana sekmīgā pieredze, kurai pateicoties izdevās izvairīties no katastrofiskas krīzes. Protams, krīzi neviens nav atcēlis, bet tā nav tik baisa, kāda varēja būt. Un es neesmu mainījis savas domas par šo lietu: tieši sadarbība starp 4 vai 5 pasaules ekonomikas centriem ļauj pašlaik restartēt ekonomiku. Un no savas puses es cenšos sniegt savu pieticīgo ieguldījumu kopējā lietā.

– Kā jums šķiet, vai Krievija dažos nākošajos gados kļūs par liela mēroga investoru?

– Krievijai pašlaik ir daudz iekšēju vajadzību. Tāpēc ir taisnīgi, ka liela daļa Krievijas resursu virzīta uz iekšējo attīstību. Krievijai tāpat kā vairums straujas attīstības valstu, no vienas puses, ir ļoti attīstītas teritorijas, bet, no otras puses, daļa tās teritoriju ir attīstīta nepietiekami. Un tas ir pilnīgi normāli: Brazīlijā neattīstīta ir valsts ziemeļdaļa, Ķīnā – ziemeļaustrumu reģioni, tāds pat stāvoklis ir Indijā, kas tāpat kā Krievija pašlaik ir tādā posmā, kad īpaša uzmanība jāpievērš iekšējās ekonomikas attīstībai. Bet nav iespējams dzīvot bez sakariem ar pasauli, nedrīkst pūlēties ieguldīt tikai savas valsts ekonomikā. Domāju, ka tas ir ne vien Krievijas, bet arī citu valstu ekonomikas interesēs. Krievijai ir nepieciešams ne rītdien, bet nākošajos gados un desmitgadēs ievērojami internacionalizēt savu ekonomisko darbību. Un tādā veidā investēt citās pasaules valstīs un Eiropā.

– Vai ir mainījusies attieksme pret Krieviju kā pret partneri? Vai mainās sadarbības ievirzes?

– Nē, es tā neteiktu. Domāju, ka ir vēl daudz eiropiešu un jo vairāk amerikāņu, kas uzskata, ka ar Krieviju ir grūti sadarboties. Bet, no otras puses, varbūt ka jums ir taisnība. Stāvoklis mazliet mainās. Krievijas Tiešo investīciju fonds, kura uzraudzības padomes loceklis esmu, nesen ir noslēgusi dažas vienošanās ar citu pasaules valstu tiešo investīciju fondiem. Un runa nav tikai par Ķīnas, Persijas līča valstu fondiem, bet arī par Francijas krājkasēm, kas ietilpst Direktoru padomē. Un tas man šķiet zīmīgi izmaiņu ziņā, kuras nesen notikušas. Bet pārmaiņām būs vajadzīgs laiks.

– Kādu lomu nospēlēs Divdesmitnieka galotņu tikšanās pie mums Sankt-Pēterburgā?

– Domāju, ka visi Divdesmitnieka dalībnieki ir vienisprātis, ka Krievijas prezidēšana bija veiksmīga. Vēl redzēsim kā noritēs gala apspriede, bet pagaidām viss iet labi. Problēma ir tāda, ka šīs organizācijas loma ir ievērojami mazinājusies tādēļ, ka Divdesmitnieks ir kļuvis formalizētāks un smagnējāks. Kā sava veida mašīna. Agrāk valstu vadītāji vienkārši sanāca apspriežu zālē un izlēma izvēlēties to vai citu attīstības virzienu. Pašlaik organizācijas aparāts ir samilzis līdz kolosāliem izmēriem, jūs visi paši septembrī redzēsit kā šeit šurp-turp skraidīs simtiem, tūkstošiem cilvēku. Jo vairāk cilvēku, jo mazāk iedarbīga ir organizācija. Tāpēc es nevaru teikt, ka sagaidu daudz no Divdesmitnieka sēdes rezultātiem. Sākotnēji, 2008.gadā parādoties dienas kārtībā, tā bija ļoti laba iniciatīva. Organizācija nospēlēja ievērojamu lomu krīzes laikā. Domāju, ka pasaules norišu pārvaldības sistēmas pārveide mums vēl priekšā. Divdesmitnieks nespēja kļūt par īstu lēmumu pieņemšanas rīku, jo kļuva smagnējs. Par daudz birokrātijas, jūs paši par to runājāt intervijas sākumā.

Starptautiskajam valūtas fondam ir jāieņem nozīmīgāka loma kā pagātnē

– Kādai jūsuprāt ir jābūt nākotnes finanšu arhitektūrai?

– Domāju, ka SVF ir jāatrodas vispasaules finanšu pārvaldības reformas sirdī. Tāpēc ir jāizmaina šīs organizācijas nolikums. Bet to izdarīt ir ļoti sarežģīti, jo SVF ietver vairāk kā 280 dalībniekus. Izmainīt nolikumu ir praktiski neiespējami. Vai arī jāizvēlas pragmatiskāka ievirze, kuras lietpratēji ir anglosakši jeb precīzāk angļi: neaiztikt Nolikumu, bet mainīt darbības paņēmienus. Darbības paņēmieni ir jāmaina jebkurā gadījumā, lai SVF iegūtu nozīmīgāku lomu kā pagātnē. Tādu lomu, kādu tas spēlēja 2008., 2009., 2010.gados.

Bet fonds to nespēlēs nekad, ja nebūs politiskā griba padarīt SVF par pasaules finansiālās pārvaldības institūciju. Es atkal atkārtoju, ka mums ir nepieciešama daudzpusīga ievirze, mums ir nepieciešama vispasaules pārvaldība: ar lielām apspriedēm, piemēram, Divdesmitnieka līmenī, īstu lēmumu pieņemšanai ārkārtīgā formālisma dēļ nepietiks. Tāpēc es domāju, ka SVF šajā lietā spēs spēlēt tiešām nozīmīgu lomu.

Fondam ir nepieciešamās priekšrocības un kompetences. Fondam ir darba tīkls, kas tika izveidots dažos pēdējos gados Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā. SVF ir izdevies atjaunot prestižu, kuru tas bija zaudējis pēdējos gados. Tieši tāpēc es uzskatu, ka SVF ir jākļūst par vērtīgu rīku visiem lielajiem starptautiskās savienības spēlētājiem, tostarp Krievijai.

Tāpat es uzskatu, ka visiem politiķiem ir jānonāk pie vienprātības manis iepriekš pieminētajā jautājumā. Visas lielās problēmas, ar kurām mēs saduramies patlaban, īstenībā atšķiras no tās ainas, kāda tiek aprakstīta avīzēs vai rādīta televizoros: mums stāsta, ka nav labu tehnisku risinājumu. Bet nē, problēma nav tehniskos risinājumos. Īstā problēma ir politiskā izvēle. Mums ir jāizlemj, gribam vai negribam darboties lielu bloku sadarbības ceļā. Un mana atbilde ir – jā, mēs gribam sadarbību starp Amerikas bloku, Eiropas bloku, Dienvidamerikas, Ķīnas, Krievijas bloku. Pareizā atbilde ir jā, un ja mēs to tiešām gribam, tad tādas sadarbības sasniegšanas līdzekļi atradīsies vienmēr.

Sarunājās Ivans Batirevs, Sergejs Ščerbakovs un Dmitrijs Gorohovs.

/ИТАР-ТАСС, Parīze/

http://www.itar-tass.com/c49/825553.html

(Dominiks Stross-Kāns ir dzimis 1059.g. 25.aprīlī žīdu intelektuāļu ģimenē Parīzes priekšpilsētā (Neuilly-sur-Seine). Tēvs bijis kreisu uzskatu cilvēks. 1955.gadā ģimene apmetusies Marokā, kuru pēc Agadiras zemestrīces atstājusi, pārceļoties uz Eiropu. Lietišķs pasaules mēroga cilvēks, kas, šķiet, neniekojas ar demokrātijas liekuļošanu. )

Izsaki savas domas par šo

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: